Hiperaktīvs urīnpūslis (OAB), kas pazīstams arī kā nestabila urīnpūšļa vai detrusora pārmērīga aktivitāte, ir urīnpūšļa disfunkcija. To parasti novēro uroloģijā, un tā sastopamība palielinās līdz ar vecumu. Pacientiem var rasties tādi simptomi kā steidzama urinēšana, biežums, niktūrija un nesaturēšana, kas būtiski ietekmē viņu dzīves kvalitāti, īpaši smagos gadījumos. Lai gan mirstības līmenis ir zems, tā ietekme uz ikdienas dzīvi ir nozīmīga.
Galvenie OAB simptomi ir steidzama urinēšana (pēkšņa, spēcīga vēlme urinēt), biežums (vairāk nekā 8 urinēšanas reizes 24 stundu laikā, vairāk nekā 2 naktī, katra urinēšana mazāka par 200 ml), niktūrija (vairāk nekā 2 urinēšanas gadījumi naktī) un mudināta nesaturēšana (bieži vien nekontrolējama urinēšana). Dažiem pacientiem var rasties arī tādi pavadoši simptomi kā suprapubic vai starpenes sāpes. OAB nav lipīga.
OAB ārstēšana atšķiras atkarībā no stāvokļa smaguma. Vieglus gadījumus galvenokārt ārstē ar uzvedības terapiju, piemēram, urīnpūšļa treniņu, iegurņa pamatnes muskuļu treniņu, veselīga svara saglabāšanu un pietiekamu šķidruma uzņemšanu. Narkotiku ārstēšana parasti ietver M-receptoru blokatorus un 3-adrenerģisko receptoru agonistus, taču uzmanība jāpievērš zāļu blakusparādībām. Pacientiem ar smagiem simptomiem un nereaģē uz citām ārstēšanas metodēm, var apsvērt ķirurģisku ārstēšanu, piemēram, urīnpūšļa palielināšanu vai cistektomiju, vai urīna novirzīšanu. Prognoze katram cilvēkam ir atšķirīga, taču savlaicīga ārstēšana palīdz uzlabot dzīves kvalitāti. Profilakses nolūkos ieteicams saglabāt veselīgu svaru, izvairīties no pārtikas produktiem, kas var kairināt urīnpūsli, aktīvi ārstēt jebkādas pamata slimības un veikt iegurņa pamatnes muskuļu vingrinājumus.
Hiperaktīvam urīnpūslim ir sena pētījumu vēsture, un pēdējos gados ir panākts ievērojams progress diagnostikā un ārstēšanā. Līdz ar medicīnas tehnoloģiju progresu mūsu izpratne par slimību ir padziļinājusies, un ārstēšanas metodes ir nepārtraukti pilnveidotas. Tomēr šīs slimības specifiskā etioloģija joprojām nav skaidra, un ir nepieciešami turpmāki pētījumi, lai noskaidrotu tās patoģenēzi.
